Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijas zinātnē. Psihologi pārvalda zināšanas par cilvēka uzvedības modeļiem, domāšanas veidu, attiecībām ar citiem cilvēkiem. Psihologs strādā ar psihiski veseliem cilvēkiem – klientiem, sniedzot tiem konsultācijas un palīdzot cilvēkiem izprast grūtības, to rašanās iemeslus un mehānismus, meklēt jaunus risinājuma veidus, apzināties savas stipras puses un resursus, saprast savas dzīves mērķus un vēlmes. Psihologs grūtību risināšanas procesā palīdz cilvēkam atklāt un izmantot paša iekšējos resursus. Psihologs ir tiesīgs praktizēt, ja atrodas Latvijas psihologu reģistrā.

Psihiatrs ir profesionālis ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš specializējies psihiatrijā. Viņš uzstāda diagnozes un ārstē cilvēkus – pacientus, kuriem ir psihiskas saslimšanas, nozīmējot medikamentozu ārstēšanu.

Psihoterapeits ir speciālists ar augstāko medicīnas izglītību, kuram ir papildus izglītība kādā psihoterapijas virzienā. Psihoterapijas speciālists ir speciālists, bieži vien ar augstāko psihologa izglītību, kuram ir papildus izglītība kādā psihoterapijas virzienā. Psihoterapeiti un psihoterapijas speciālisti nodrošina psihoterapijas procesu. Psihoterapija ir ilgstošs process, jo pārmaiņas cilvēka personībā notiek ļoti lēnām. Pie psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista ir vērts pieteikties tad, ja cilvēks vairākkārt pamana, ka atkārto vienas un tās pašas kļūdas un vēlas ko mainīt šajā „apburtajā lokā”, nevar izveidot ilgstošas tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem, slikti jūtas pats ar sevi u.c.

Psihologs sniedz cilvēkiem individuālās konsultācijas, ka arī strādā ar grupām. Strādājot ar klientiem psihologs:

• Uzklausa un cenšas uztver klienta teikto no viņa skatpunkta, nenosodot;
• Gatavs sarunai par klienta nodomiem, centieniem, iecerēm;
• Cenšas izprast klienta domas, emocijas un vēlmes, arī tās, kurus klientam ne vienmēr izdodas pateikt;
• Sniedz emocionālu atbalstu;
• Palīdz klientam atrast sevī resursus;
• Palīdz risināt un pieņemt sarežģītus lēmumus;
• Konsultē klienta valodā;
• Sniedz nepieciešamo informāciju.

Psihologs savā darbā ievēro konfidencialitātes principu attiecībā pret klientu un viņa sniegto informāciju, izņemot gadījumus, ja klients apdraud savu vai citu dzīvību vai veselību.

Ko psihologs nedara:

• Nenosaka diagnozes un nenozīmē zāles;
• Nedod vienīgo pareizo padomu;
• Nerīkojas un nerisina problēmas klienta vietā.

Psihoterapeits – psihiatrs, kas apguvis psihoterapiju.

Psihiatrs galvenokārt strādā ar gadījumiem, kuros nepieciešama medikamentoza terapija, savukārt psihoterapeits palīdz risināt problēmas, kas jau ilgstoši traucē dzīvot un visticamāk nāk no bērnības.

Ja psiholoģiskā konsultēšana un medikamentu lietošana nav devusi cerētos rezultātus, tas nozīmē, ka problēmas sakne slēpjas daudz dziļāk. Atšķirībā no psiholoģiskās konsultēšanas psihoterapijas process parasti ir daudz ilgāks, jo terapijas laikā cilvēkam ir ne vien jāizprot sarežģījumu cēloņi, bet arī jāmainās.

Psihoterapeits ir apmācīts saprast cilvēku mijiedarbībā ar apkārtējo vidi.  Psihoterapeits spēj ieraudzīt, kādas grūtības cilvēkam rodas attiecībās pašam ar sevi un citiem, un zina, kā ar tām apieties.

Mākslu terapija ir veselības aprūpes joma, kas ir mērķēta uz pacienta vai klienta fiziskās un psihiskās veselības uzlabošanu, sociālo problēmu risināšanu, preventīvo darbu, kā arī personības izaugsmi. Mākslas terapija (vizuāli plastiskā mākslas terapija) ir ārstnieciska metode, kas integrē psihoterapeitiskas  metodes un radošo procesu. Latvijā mākslas terapija ir reglamentēta profesija, tāpēc to var praktizēt speciālists, kurš ir ieguvis maģistra grādu veselības aprūpē un mākslas terapeita profesionālo kvalifikāciju un kurš ir reģistrēts kā ārstniecības persona.

Mākslas terapeiti palīdz jebkura vecuma pacientiem vai klientiem, un darbs var noritēt gan individuāli, gan grupā, gan ar vecākiem un bērniem, ar pāri vai visu ģimeni. 

Mākslas terapija:

• mazina konkrētās saslimšanas vai traucējuma simptomus, (piemēram, mazina depresiju, trauksmi u.c. ar garīgām funkcijām saistītus traucējumus )
• strādā ar cilvēka pamatproblēmu ietekmējošiem faktoriem (viņa domāšanu, jūtām, uzvedību un dzīves veidu u.c.)
• izmantojot atbalstošās terapijas principus, palīdz pārvarēt traumatisku pieredzi un mazināt slimības, traucējuma vai problēmas radītās sekas vai strādā ar problēmu preventīvā kontekstā.

Mākslas terapija var palīdzēt mazināt

• emocionālus traucējumus
• uzvedības problēmas
• ēšanas traucējumus
• mācīšanās traucējumus
• ar stresu saistītus, neirotiskus traucējumus
• sensorus un fiziskus traucējumus
• garīgās attīstības traucējumus

Mākslas terapijā var risināt jautājumus, kas saistīti ar cilvēka sensori-motorās, uztveres, kognitīvās, emocionālās, sociālās un garīgās funkcionēšanas aspektiem, piemēram:

• attīstīt sīko motoriku, uztveres, uzmanības un domāšanas funkcijas
• mācīties analizēt situāciju, pieņemt lēmumus, risināt problēmsituācijas
• regulēt emocijas, pārvarēt stresu
• pilnveidot komunikācijas prasmes
• attīstīt ar pašapziņu saistītās funkcijas
• plānot un organizēt savas darbības un laiku
• veicināt iesaistīšanos garīgās aktivitātēs vai darbībās sevis piepildījumam, jēgas un garīgo vērtību atrašanā
• …un daudzus citus jautājumus

Bērniem mākslas terapija var palīdzēt tikt galā ar tādiem dzīves notikumiem, kā vecāku šķiršanos vai tuvinieka nāvi, ka arī var palīdzēt tikt galā ar uzvedības un attīstības problēmām.

Lai piedalītos mākslas terapijā, pacientam vai klientam nav nepieciešamas priekšzināšanas vai mākslinieciskas prasmes, jo māksla te netiek izmantota estētiskajā izpratnē, bet gan kā cilvēka jūtu, uzvedības, situācijas u. tml. reprezentācija.

Lai piedalītos mākslas terapijā, pacientam vai klientam nav nepieciešamas priekšzināšanas vai mākslinieciskas prasmes, jo māksla te netiek izmantota estētiskajā izpratnē, bet gan kā cilvēka jūtu, uzvedības, situācijas u. tml. reprezentācija.

Psihoorganiskā analīze ir viena no 20. gadsimta nogalē izveidotajām psihoterapijas metodēm, kas radusies, apvienojot atsevišķus psihoanalīzes aspektus un uz ķermeni orientētās psihoterapijas elementus.
Tā apskata cilvēku nesaraujamā ķermeņa un psihes mijiedarbībā, kā arī attiecību jomā – Es-Tu, Es-Pasaule-Likums.
Tās mērķis ir panākt, lai indivīds pieņem sevi tādu, kāds viņš ir un pēc tam iespēju robežās maina to, ko vēlas un spēj. Būtiski ir apzināties dziļākās vēlmes un vajadzības un izpaust tās saskaņā ar reālajām iekšējām un ārējām iespējām.